Tukuma pusē netālu no Engures šosejas paugurainajos Raudas mežos purva vidū ir uzkalns, uz kura atrodas drausmām leģendām apvītais Draņķozols.
15. un 16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās tas pieminēts kā ļoti liels ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies izmisuši zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā mīklaini pazuduši cilvēki. 2015. gada rudenī pēc vandāļu dedzināšanas Draņķozols nogāzies, taču vieta savu enerģētiku nav zaudējusi. Zintnieks Māris Zvaunis par ozolu zina stāstīt, ka tas uzaudzis trīs ūdens āderu krustā, un tādā vietā cilvēks, gribi vai negribi, kļūstot par draņķi.
Ar Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vairāki vilkaču stāsti un daudzi spoku stāsti. Visbiežāk tiek pieminēts vadātājs, kurš maldinājis neskaitāmus sēņotājus, ogotājus un tūristus, atkal un atkal tos aizvedot atpakaļ pie ozola. Draņķozola apkaimē ir daudz retu, citur neredzētu augu un ziedu sugu, koki tur ir stipri veci, lieli, žuburaini. Vairākās vietās dažādu sugu koki saauguši kopā tik cieši, ka, šķiet, tie aug no vienas saknes. Vienviet kopīgā celmā saauguši pat trīs veci milzeņi – egle, priede un bērzs.
