Kuriet lielu Jāņuguni pašā Jāņu vakarā!
Jāņa bērni nosaluši, Jāņa zāles lasīdami.
Jāņu svinēšanas tradīcija nāk no tiem laikiem, kad lielākā daļa latviešu bija zemnieki – ar rūpēm par ražu un izdzīvošanu. Uguns saistījās ar auglību. Tika uzskatīts, ka uguns ir tā, kas aizvieto Sauli gada visīsākajā naktī, kad aktivizējas ne tikai labie, bet arī tumsas spēki. Jāņuguni iededz vēl pirms saulrieta un tai jādeg līdz pat rītausmai. Jāņuguns aizdedzināšana ir saimnieka uzdevums.
To parasti dedzināja kāda augstāka kalna galā, lai uguns labvēlība apspīdētu pēc iespējas plašāku apkārtni. Dažviet jaunieši aizdedzināja lāpas un skrēja pa laukiem, vicinādami tās kā auglības un aizsardzības, gaismas un dzīvības simbolu. Ja kāds bija slims, to nesa pie jāņuguns, lai arī vājinieku apspīd. Sevišķas spējas latvieši piedēvēja jāņuguns liesmu un jāņuzāļu spēka apvienojumam, tāpēc jaunieši lēca pāri Jāņu ugunskuriem, apjozušies ar zāļu stiebriem, īpaši ar vībotnēm.
Uguņošana notika dažādos veidos, bet galvenā tomēr bija uguns, ko pacēla kārts galā. Degoša muciņa kārts galā apgaismo plašāku apkārtni, ir tālāk redzama, bet tās degšanas laiks ir īsāks. Toties ugunskurs, ko var papildināt ar jaunu malku, deg visu nakti.
Uguns iededzināšanai kārts galā bija piestiprināts kāds vecs ratu ritenis, katls, darvas muca, deguts, spainis, muciņa vai kas tamlīdzīgs. Gaisā paceltai ugunij bija dažādi nosaukumi: jāņuguns, pundele, pūdele, jāņulampa, ragana, arī svecevai lukturis. Dedzināmais materiāls bija sveķaina malka, bērzu tāsis, kas sprakšķēdamas ilgi dega. Ugunij vēl klāt lika vecas slotas, lupatas, ar darvu sasmērētas pastalas, lai rastos lieli dūmi, jo ticēja, ka tie attīra gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Lauki, kas pārklāti ar dūmiem, dodot labu ražu. Vēl uzskatīja, ka Jāņuguns pelni sniedz auglību zemei un pārticību cilvēkiem. Katra jāņuguns ir suminājums Saulei, kas piešķir Jāņu naktij sevišķu spožumu un sasilda jāņubērnus.
