Maijā un jūnija sākumā mitros zālājos, mežmalās, reizēm skrajos, auglīgos mežos uz kaļķainām augsnēm dabas pētniekus, bites un dzejniekus sveic sviesta bumba, bumbuļpuķe, cāļa galva, dzegužbumba, sviestene, zaķupoga, aungalviņa, sviestpurene, apaļā purene, vējpurene jeb Eiropas saulpurene, kura dažādos nosaukumus ieguvusi savu dzelteno un apaļo ziedu dēļ.
Savukārt auga zinātniskais nosaukums cēlies no latīņu vārda “trulleus”, kas tulkojumā nozīmē “apaļš trauks vai bļoda”.
Izskata dēļ senatnē cilvēki saulpurenei piešķīra maģiskas īpašības. To izmantoja, lai aizbaidītu no mājām ļaunos garus. Skandināvu leģendas vēsta, ka saulpurenes to skaistuma dēļ iecienījuši meža iemītnieki – troļļi.
Eiropas saulpurene ir daudzgadīgs, vidēja lieluma gundegu dzimtas augs, kurš Eiropas ziemeļu un kalnu apvidos ir plaši izplatīts, tomēr nav bieži sastopams. Saulpurene agrāk bijusi parasta mitru zālāju iemītniece, taču mūsdienās vairākās valstīs iekļauta Sarkanajās grāmatās, jo tās sastopamības biežums strauji samazinās. Arī Latvijā sugas atradņu skaits sarūk.
Košdzeltenā skaistule ir kaprīza un labprāt apmetas vien dabiskos un veselīgos zālājos. Novērojumi liecina, ka, pasliktinoties dabisko zālāju stāvoklim, Eiropas saulpurene sastopama arvien retāk.
Senatnē sviestpureni izmantoja, lai ārstētu cingu, dzelteno kaiti, hemoroīdus, epilepsiju un tūsku. Tomēr izmantot šo augu tautas medicīnā neiesaka, jo tas ir indīgs. Mūsu senči novērojuši – ja govis ēd sviesta puķes, tad sviests kļūst dzeltens.
Latvijas Botāniķu biedrība savā 70 gadu jubilejā krāšņi ziedošu dabisko pļavu iemītnieci šogad iecēlusi Gada auga godā, tāpēc Eiropas saulpurenes liktenim Latvijā tiks pievērsta īpaša uzmanība.
