Zilā dūmakā tīts, teikām un nostāstiem apvīts, ar mežu apaudzis, daudzu kultūrvēsturisku objektu ieskauts, dzejnieku un rakstnieku cildināts, par svētvietu godāts – Kocēnu pagastā Burtnieku līdzenumā slejas Zilaiskalns. Tiek uzskatīts, ka nosaukums Zilaiskalnsne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu zils, bet gan ar lietvārda sakni sil- vai zil-, kas savukārt saistīta ar vārdu zīlēt vai krievu valodas vārdu сила, kas nozīmē spēks. Teikās un nostāstos Zilaiskalns minēts kā svētvietu komplekss, kurā bija svētie koki, kalni, birzs, avots un kultakmeņi. Vienā no Zilākalna virsotnēm – Avotiņkalniņā – reiz tecējis avots, kura ūdens dziedinājis acu slimības. Pēc avota ūdens izsīkšanas šim nolūkam izmantotas palikušās smiltis.
Nostāsti vēsta, ka senatnē Zilākalna apkaimē dzīvojuši daudzi zintnieki un vārdotāji. Ne tik senos laikos Zilākalna tuvumā dzīvoja un dziedināja slavenā Zilākalna Marta, kuras vārds ierakstīts septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. Vēl Zilākalnā bijusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki. Arī Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis” Zilaiskalns attēlots kā tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi. Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Kalna ziemeļu nogāzē arvien vēl atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu. Uz svētvietu var doties, lai sakārtotu domas, attīrītos un ieklausītos sevī. Sevišķi spēcīgas svētvietas ir ziemas un vasaras saulgriežos, arī pavasara un rudens saulrītos.
Foto: Guntars Mednis
