Senāk maizes cepšanai nepieciešamie rīki bija katrā lauku sētā. Galvenais no tiem bija abra. Vārda izcelsme nav skaidra, un viena no versijām, ka tā rašanās pamatā ir indoeiropiešu vārdsakne *abh-, kuras nozīme ir ‘mitrums’ vai ‘ūdens’.
Abru jeb muldu izmanto mīklas iejaukšanai. Lielās rupjmaizes abras bija dobtas no pāršķelta koka stumbra, atstājot visos četros stūros ragus tās celšanai un nešanai. Abras gatavo arī no dēļiem, izmantojot apsi, liepu, bērzu, minēta arī egle un priede. Apses un oša koksnes mīklai nedod papildu piegaršu, savukārt liepas abra ir vieglāka.
Ja saime bija liela, arī abruvajadzēja itin prāvu, jo maizi necepa katru dienu, bet pirmssvētku reizēs baltmaizes vai pīrāgu mīklai lietoja mazo abriņu.
Abrai vienmēr bija jābūt tīrai un ar patīkamu skābuma aromātu. Abrunemazgā, jo rauga sēnītes un pienskābās baktērijas saglabājas abras porās un spraugās. Gatavojot mīklu nākamajā reizē, mikroorganismi saņem barības vielas un aktīvi sāk vairoties, izdalot ogļskābo gāzi un tādā veidā irdinot mīklu. Abru izkasīja ar abrkasi, bet dažviet tā sauca arī mazo kukulīti no mīklas pārpalikumiem, ko pēdējo ielika un pirmo izņēma no krāsns un kas bijis mazāko mājinieku gaidīts kārums.
Abrukaslis jādod arī grūsnējai cūkai, tad būs vienādi sivēni. Vēl jāzina, ka uz rūgstošas maizes abras nedrīkst klāt vīrieša drēbes, jo tad vīrietis rūgs kā mīkla.
Foto: Garsigalatvija.lv
