Visi koki Dieva doti,
Apse viena Velna dota.
Visi koki čaukstēt čaukst,
Apse viena grabēt grab.
Latviešu tautas folklorā apsei ir slikta slava. Vairākās pasakās un teikās apse figurē kā koks, kurā slēpjas Velns. Kādā Varakļānos pierakstītā teikā stāstīts par lazdu un apsi, kuras aug blakus. Lazdā nolaidušies putni, bet no apses visi baidījušies, jo tajā sēdējis Velns. Lazda gribējusi palīdzēt apsei tikt no Velna vaļā, bet Velns to neļāvis. Un apse, to redzēdama, sākusi drebēt vēl stiprāk.
Apse izmantota arī dažādās burvestībās un dziedniecībā. Ticēja, ka kārpas var nodzīt, apsmērējot tās ar putām, kas rodas no degoša apses malkas gala. Apses malka vairākkārt minēta sakarā ar raganu dedzināšanu, tāpēc to sauc par raganu malku.
Savukārt 20. gadsimtā apse tika izmantota jumta skaidu un sērkociņu ražošanai, taču liela daļa šīs koksnes tika uzskatīta par derīgu vien malkai. Tomēr no apses malkas siltuma maz, bet dūmi attīra dūmvadu no kvēpiem. Apses koksni izmanto arī celulozes ražošanai, mājturības priekšmetu izgatavošanai un pirts iekštelpu apdarei. No tās var iegūt viskozes zīdu, etiķskābi un koka spirtu.
Zināms, ka apse negaršo rukšiem, bet cilvēkiem patīk, jo nemaitā maizes garšu. Rūgtās apses koka siles paliek sivēnu zobu neskartas, bet abrā iejauktā maize ir smaržīga un garda.
Foto: Redzet.eu
