Melnbaltā tērpā žigli tekalē putniņš, piepeši apsviežas riņķī, un, šūpojot garo asti augšup lejup, noķer kādu kukaini. Ar nedaudz raustītām galvas kustībām, tas izsauc mundru clī-vit. Viņa dziesma ir čalojošu skaņu triāde, kura sastāv no nedaudziem toņiem, kam seko pauze un nākamā triāde.
Tā ir baltā cielava – viena no četrām Latvijā sastopamajām cielavu sugām, īpaši cildināta un apjūsmota folklorā. Tautasdziesmās jau izsenis apdziedāts cielavas smuidrais augumiņš un graciozā tekalēšana, kas raksturoja meitu labās īpašības. Dainās cielava ir sieviešu kārtas totēms. Kā cielavas latviešu tautasdziesmās bieži figurē Saules meitas.
Baltā cielava plaši sastopama Zviedrijā, no septembra līdz oktobra vidum tās migrē uz Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas Ziemeļrietumiem, bet Zviedrijas dienvidos atgriežas aprīļa pirmajā nedēļā. Latvijā baltā cielava ir ligzdotāja un caurceļotāja. Sastopama upju krastos, sūnu purvos, lauku sētās, ciematos, arī lielās pilsētās. Baltā cielava ir viens no cilvēku iemīļotākajiem putniem. Tā labprāt uzturas līdzās cilvēkiem, piemēram, sekojot traktoram un uzlasot tārpus un kukaiņus tikko uzartā laukā.
1965. gadā Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības ornitologi nolēma, ka baltā cielava būs Latvijas nacionālais putns. Cielaviņa rotā Latvijas Ornitoloģijas biedrības un Latvijas Nacionālā dabas muzeja emblēmas.
