Vēsturiskie materiāli liecina, ka latviešu tautas mūzikā plaši tika spēlēts stīgu instruments, ko sauca par basi. Citos vārdos dēvēts arī par dižo basi, basīti, basu, bassu, bašeli un čellobasi. Base tiek minēta gan dainās, gan 19. gs. periodikā, gan arī redzama daudzās 20. gs. fotogrāfijās, taču mūsdienās šo instrumentu folkloras kopās spēlē ļoti reti.
Galvenie cēloņi, kāpēc tradicionālās bases Latvijā tiek lietotas tik reti, ir instrumenta nepieejamība, informācijas un meistaru trūkums, lai varētu bases izgatavot.
Lielās bases nosaukuma vēsturiskās saknes meklējamas itāļu valodā, kur bassonozīmē ‘zems’. Tas zināmā mērā raksturo instrumenta galveno funkciju – būt pavadošajam basam visdažādākajās deju mūzikas kapelās. Bases skaņu dažreiz mēdz raksturot kā rūkšanu.
Kāds nostāsts vēsta par muzikantu, kurš svētdienā devies uz kāzām spēlēt. Spēlmanim bijis jāiet cauri mežam, kur viņu ielenkuši vilki un kaukdami gribējuši aprīt. Bet muzikants nav bijis muļķis un nolēmis viņiem pretī kaukt. Ņēmis savu lielo basspijoli, apsēdies zem koka un sācis strīķēt un griezt, cik vien spējis. Vilki nodomājuši, ka tāda balss tik vēl stiprākam zvēram pieder, nekā viņi paši, un bēguši atpakaļ mežā. Tā muzikants ticis no vilkiem brīvs, bet kāzinieki, dzirdot bases spēli, lustīgi dancojuši, nevis kā tie vilki.
