Ziedošas vasaras pļavas ar lielu augu sugu dažādību ir tradicionāla iezīme Latvijas ainavā, taču bioloģiski vērtīgajām pļavām ir ne tikai estētiska nozīme, tās nodrošina mājvietu daudzām bezmugurkaulnieku un putnu sugām un ir bagātīga ārstniecības augu krātuve.
Latvijā dabiskās pļavas saglabājušās vien 0.7% valsts teritorijas. Vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē tās sedza trešo daļu valsts. Galvenie dabisko pļavu izzušanas cēloņi ir lauku apmežošanās un lauksaimniecības zemju industrializācija. Lielākā daļa Latvijas laukos redzamo zālāju nav īstas pļavas – vai nu tās nesen tikušas artas, lakstaugi tajās ir iesēti ar sēklām, vai arī tās ir mēslotas.
Bioloģiski vērtīgs zālājs ir dabiska pļava, kura veidojusies sen neartās platībās, ir neielabota, nemēslota un kurā vērojama liela augu sugu daudzveidība. Neielabotās pļavās var sastapt ap 400 dažādu augu sugu – apmēram trešo daļu no visas Latvijas augu sugu skaita. Noteicošais nav tikai sugu skaits, bet arī veids. Aptuveni puse no augiem, kas atrodami dabiskajās pļavās, ir aizsargājami un spēj augt tikai dabiskos apstākļos. Savukārt augu daudzveidība nodrošina dzīvesvietu daudzām kukaiņu un zirnekļu sugām, kā arī specifiskām gliemežu sugām, dažādiem putniem un zīdītājiem. Pļavās ligzdo ļoti daudz putnu, to skaitā arī Eiropā par lielu retumu kļuvusī grieze.
Visas bioloģiski vērtīgās pļavas, kas atrodas Latvijā, ir apdraudētas un ietilpst Eiropas aizsargājamo biotopu sarakstā.
