Dailes teātris dibināts 1920. gadā Rīgā, ēkā Lāčplēša ielā 25. Tā dibinātājs un galvenais režisors līdz 1965. gadam bija Eduards Smiļģis, un sadarbībā ar viņu arhitekte Marta Staņa radīja ēku Brīvības ielā 75, kas ir spilgts sešdesmito gadu internacionālā funkcionālisma arhitektūras paraugs Latvijā. Latvijas kultūras vēsturē Marta Staņa ir nozīmīga modernisma aizstāve arhitektūrā un mēbeļu un interjera dizainā. Viņas priekšlikumi izcēlās ar ideju vērienu un drosmi. Dailes teātra ēku Staņa projektēja kopā ar arhitektiem Imantu Jākobsonu un Haraldu Kanderu.
Martas Staņas teātra iecerētais veidols izcēlās ar galvenajā fasādē uz kolonnām pacelto foajē apjomu, caurspīdīgumu un monumentalitāti. Tomēr ne visus pārliecināja modernās arhitektūras priekšlikums, un pagāja vairāki gadi, līdz 1966. gadā tika sākta teātra būvniecība.
Ēkas vienīgais dekoratīvais akcents fasādē ir tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais cilnis ar stilizētu uguns liesmu atveidu, kas interpretē Dailes teātra emblēmu ar mākslas tempļa nedziestošajām uguns liesmām.
Dailes teātris bija nozīmīgākā celtne arhitektes Martas Staņas mūžā, tomēr tās būvniecības nobeigumu viņa nepieredzēja. Jauno Dailes teātri atklāja 1977. gada 30. oktobrī.
Savukārt 1998. gadā Dailes teātris tika iekļauts Aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā vietējas nozīmes piemineklis.
