Spilgto spalvu un ugunssarkanās sekstes dēļ gailis daudzās tautās tiek uzskatīts par saules un uguns simbolu. Latviešu folklorā tas parasti ir viens no Saules simboliem, bet mūsdienu Eiropā gailis tiek saistīts ar lepnību vai arī pašapmierinātu, pārspīlēti vīrišķīgu izturēšanos.
Senatnē, klausoties gaiļa dziesmā, paredzēja laikapstākļus, dzimšanu vai miršanu, labu vai sliktu ražu, ciemiņu ierašanos un dažādas nelaimes, tostarp sarkano gali jeb ugunsgrēku. “Kad gailis nelaikā dzied, priekš pusnakts, tad mājā kas savāds notiks, vai ugunsgrēks, vai kāda cita nelaime.”
Ticējumi vēsta, ka velni ļoti baidās no gaiļu dziesmām un met līkumu to mājvietām. Tieši tāpēc Rīgas namu jumtus jau kopš 18. gadsimta beigām grezno koka un metāla gaiļi. Augstāk par citiem ciltsbrāļiem pacēlies Svētā Pētera baznīcas gailis. No 123 metru augstuma viņam labi pārredzams notiekošais gan pilsētas centrā, gan tās apkaimēs.
Latvieši gaili apbrīnoja, godināja un arī upurēja. Vakarā pirms Mārtiņiem stallī kāva gaili, lai zirgiem ziemā nepiemestos slimības. Kā saules nākamās atdzimšanas simbolu upurēja gaili ar sarkanām kājām. Ziedojot gaili, ļaudis cerēja uz Mārtiņa labvēlību un bagātīgu ražu arī nākamajā gadā. Ceptu vai vārītu to cēla galdā ar burkānu, kāļu, vai arī vārītu zaļu zirņu piedevām.
