Latviešu tradicionālajos priekšstatos ozols, bērzs, vītols un osis ir vīriešu koki, bet ieva, egle, priede, ābele un liepa – sieviešu. Ābele folklorā simbolizē māti, liepa – meitu. Tautudēlu salīdzina ar ozolu, bet daiļu tautumeitu – ar kuplu liepu. Meitenēm šūpuļa kārti cirta no liepas, pirti kurināja ar liepu malku, un kristībās vēlēja, lai aug kupla kā liepa.
Senlatvieši no liepas darināja bērnu šūpoles un kokles, greba karotes, pavārnīcas, abras, pūrus un vāceles, taisīja galdus, krēslus, drēbju vāles un dzirnavu milnus. No lūkiem pina tīnes, grozus, tarbas, cibiņas, virves un arī vīzes. Mīkstā liepas koksne neder malkai un būvniecībai, bet liepas der skaistumam ceļu alejās, parkos un māju vārtos. Pilsētās liepas attīra gaisu, paciešot piesārņojumu labāk par citiem kokiem. Liepu stādījumi spēj aizturēt līdz pat 80 % putekļu. Viena dižliepa vasarā saražo ap 2500 m3skābekļa.
Liepa attīra ne vien gaisu, bet arī cilvēka organismu. Liepu ziedu uzlējumu lieto, ārstējot drudzi, klepu, bronhītu, iesnas un saaukstēšanos. Galvassāpes dziedina, ap galvu apsienot liepulapas, bet nervozitāti mazina, iegremdējoties siltā liepziedu vannā.
Latvieši liepu godāja, cienīja un uzskatīja par svētu. Latvijā joprojām sastopamas senās upurliepas, elku liepas un svētliepas. Visresnākā Latvijas meita ir Valdemārpils elku liepa pie Sasmakas ezera.
