Iespējams, arī šodien kāds jauns laulāts pāris piedzīvo medus mēnesi, un, ziežot medu uz lūpām, lej viens otram ausīs medu. Medus simbolizē maigumu, arī augstākos zemes vai debesu labumus – pilnīgu svētlaimes stāvokli.
“Kad bērnu nes pirmo reizi pirtī, tad tas esot jāmazgā medus siltumā. Uzliek uz pirts akmeņiem medu, tad lej ūdeni garam virsū, un tanī garā mazgā bērnu, jo tad krītot cilvēki uz tā kā mušas uz medu mīlot to.”
Medus ir sātīgs ēdiens, tāpēc simbolizē dzīvības enerģiju un nemirstību, arī garīgas atziņas, mieru un savaldību. Tā kā medum ir zeltaina nokrāsa, to saista arī ar sauli.
Latviešu iecienīts dzēriens svētkos un godos bija stipri reibinošais medalus. To gatavoja no medus šūnām, kuras pēc medus iztecināšanas salauzīja, salika kubulā un aplēja ar siltu ūdeni. Trauku apsedza un nolika rūgt. Šūnas sastājās virsū kā biezs vāks, bet šķidrums apakšā norūga par dzidru, stipru dzērienu.
Saimnieka pienākums bija cienāt ar medalu visus, kas sanākuši. Medalus bija arī viens no dzērieniem, ko senie latvieši ziedoja likteņdievībām, bet medus aizgādnis un devējs ir gaismas un pavasara dievs, zirgu un bišu aizbildnis Ūsiņš.
