Viens no senajiem rituāliem, kas tiek īstenots arī mūsdienu kāzās, ir mičošana, arī cepurošana vai mārtošana.
Mičošana ir kāzu kulminācijas brīdis, vainaga ritualizēta noņemšana un lakata vai mices jeb aubes apsiešana jaunajai sievai. Arī jaunajam vīram uzliek kādu precēta vīra piederības zīmi, visbiežāk cepuri. Senāk mičošanu izdarīja vai nu klētī, vai istabā. Ja kāzas notika gan līgavas, gan līgavaiņa mājās, tad mičošanu veica līgavaiņa mājās.
“Pēc pirmās maltītes ved brūti uz klēti, kur mičotāju māte viņu mičo.” Vispirms noņem vainagu. “Mičojot, ja likta aube, tā bijusi pašas gatavota, bet siets arī vīra mātes lakats.” “Kamēr meitas un sievas ar brūti darbojas, tamēr vīri tādā pat kārtā mičo brūtgānu, tik mices vietā tam uzliek galvā vecu, no senlaikiem uzglabātu cepuri.”
Pēc tam jaunā sieva un vīrs vainagu un cepuri uzlika galvā kādam no jaunajiem, neprecētajiem. Dažkārt viņi to darīja aizsietām acīm, lai izvēle būtu nejauša. Pēc mičošanas vedējmāte jeb mičotāja, izdalīja mičojamo maltīti.
Mūsdienās mičošana norit tieši pusnaktī, simboliski uzsākot jaunu dzīves posmu jaunā dienā. Uzreiz pēc tam sieva un vīrs viesus cienā ar kāzu torti.
