Par stulpiņu dēvē pavisam vienkāršu sēdekli, kura pamatā ir dabā atrasts piemēroti izliekts koka zars vai sakne, kas veido krēsla sēžamo virsmu un, iespējams, arī atzveltni. Parasti skuju koki bija piemērotākie izejmateriāli stulpiņu izgatavošanai. Bieži pietika ar vienu zaraina koka gabalu, bet reizēm tajā ieurba pāris caurumu un ievietoja vienkāršas kājas. Tā radās ikdienai un svētkiem piemērots sēdeklis.
Stulpiņam līdzīgi krēsli atrasti visā Baltijas reģionā. Tieši no šiem primitīvajiem sakņu un zaru krēsliem vēlāk attīstījās jau sarežģītākas krēslu formas ar atzveltni un smalkākām konstruktīvajām detaļām.
Zināms, ka lielākoties stulpiņus izgatavoja un izmantoja Kurzemē. Tā nebija tipiska un visai saimei pieejama ikdienas mēbele. Stulpiņus uzskatīja par goda krēsliem, kas tika pasniegti sēdēšanai viesiem, izmantoti svētkos vai citos īpašos gadījumos, piemēram, līgavas mičošanai kāzās.
Mazus soliņus – stulpiņus, ķeblīšus, beņķīšus, krāģīšus – vēsturiskajās fotogrāfijās var redzēt daudzās mājās. Tie stāv pie durvīm, lai ērtāk varētu noaut apavus, pie krāsns, pie mūrīša vai ratiņa. Arī mūsdienās līdzās dažādām funkcijām paredzētiem krēsliem pilsētas un lauku mājokļos atrodami ķeblīši ar divām, trim vai četrām kājām, uz kuriem apsēžas, lai darītu vienkāršus darbus.
Mūsdienās vairāki autentiski stulpiņu paraugi atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā.
