Ūdenstilpju krastos, mitros mežos, slapjās pļavās, palienēs, nereti arī dārzos gada siltajā laikā var sastapt čūsku ķēniņu zalkti. Tas veikli uzvijas niedru cerā, krūma vai koka zarotnē, un ir izmanīgs ne tikai uz sauszemes, bet arī ūdenī. Cilvēkiem zalktis nav bīstams, jo tam nav indes zobu. Iespējams, tieši tāpēc zalktis baltu tautu mitoloģijā ir labuma, nevis ļaunuma nesējs. Senās hronikās minēts, ka balti zalkšus godājuši un pie mājām barojuši ar pienu.
Zalkti uzskatīja par svētības nesēju, dzīvības spēku vairotāju, auglības un saules sargātāju. Būdams vieds, tas apsargājis arī papardes ziedu, ko atvēlējis iegūt tikai sirdsšķīstiem un drosmīgiem ļaudīm.
Neskaitāmas teikas vēsta, ka svēto dzīvnieku nedrīkst nogalināt. Ja cilvēks zalkti nosit, iet bojā lopi, nodeg māja, mirst bērni vai visiem mājas iedzīvotājiem notiek kas ļauns.
Zalktis plaši sastopams gan latviešu folklorā, gan ornamentikā un ir viens no biežāk izmantotajiem htoniskajiem tēliem – simboliem 20. gadsimta sākuma latviešu literatūrā un tēlotājmākslā.
Zalkša zīme simbolizē gudrību un zintniecību. To mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, jo Māra spēj iemiesoties čūskā. Māras zīme sevī ietver arī Veļu mātes simbolu, savukārt zalktis cieši saistīts ar veļu pasauli. Uz svētakmeņiem zalkša zīme atrodama kā pazemes simbols jeb kā svētā dzīvnieka, pazemes valstības sūtņa simbols. Visbiežāk zalkša zīme sastopama jostās, prievītēs, cimdos, citos sieviešu apģērba gabalos un uz pirtslietām.
Kaut arī zalktis cilvēkiem nekaitē, daudzus doma par sastapšanos ar misiņausi biedē. Lai izvairītos no čūskām, mūsu senči iesaka tās nesaukt vārdā, bet saukt, piemēram, par stīvnāsi. Tad čūskas ceļā nerādīsies.
Foto: Shutterstock
