Par zobu sāpēm latvieši mēdz saukt dažādas likstas, tostarp pašas zobu sāpes. Mūsu senčiem bija daudz paņēmienu, kā zobus ārstēt, un savi uzskati par zobu sāpju rašanos. Piemēram, senatnē domāja, ka zobu sāpes ceļas “no tam, ka kāds tārps zobu kremtot; sāpes pāriet, ja tārpu no zoba izritina.” Vēl varot kaklā pakārt pakavu vai uzpīpēt čūskas ādu, vai arī – “vakarā priekš saules noiešanas iet uz avotu, kurš tek no rītiem uz vakariem. Ejot nedrīkst atskatīties, un, ja kādu ceļā satiek, tad jāgriežas atpakaļ. Noejot pie avota, no viņa jānodzeras, jāpārmet krusts pār viņu un jānoskaita tēva reize, tad jāsaka: “Dieviņ, dod man veselību!””
Pašos pirmsākumos ar zobu sāpēm cīnījās, tos apvārdojot, lūdzot palīdzību dabai, mitoloģiskām būtnēm un debess spīdekļiem. Zobus ārstēja arī ar augiem – piparmētru lapām, zaķkāpostu sulu, vīgriežu saknēm, rīvētiem mārrutkiem, ķiploku un sīpolu sulu. Kad zobs nebija glābjams, to kārtīgi sabakstīja ar zibens ķerta koka skabargu vai svaigu zeltenāja atvasi.
Kam zobi veseli, tam par vienu likstu mazāk. “Kam šauri priekšzobi, tas ir sīkstulis. Kam zobi plati, tie ilgi un laimīgi dzīvošot. Kam priekšējos zobos liela šķirba, tas saimnieks jeb saimniece.” Un – “kam priekšējie zobi reti, tie lieli meļi.”
