Bēdu manu lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju!
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.
Paliekot bēdu zem akmens, atkarība no tās tiek mazināta. Nolikt kaut ko zem akmens nozīmē tikt vaļā no traucējošā. Šādu sakrālo rituālu plaši izmantoja arī tautas medicīnā. Ļaunumu rituāli pabāza zem akmens, ticot, ka tādējādi kaite tiek novērsta.
Akmeņi senāk lietoja ļoti daudzveidīgi – tos izmantoja robežu, svarīgu notikumu, vietu, apbedījumu iezīmēšanai, kā arī dažādos sakrālos rituālos, ziedojot uz vai pie īpaši iezīmētiem akmeņiem, lai izlūgtos auglību, veselību un labklājību savai ģimenei un dzimtai. Dažkārt akmeņus arī mākslīgi apstrādāja, piemēram, robežakmeņos iecirta krustus vai īpašuma zīmes.
Lielā daļā pasaules kultūru akmenim ir būtiska simboliska nozīme. Tas ir viens no kosmosa simboliem. Tā kā akmens ir ciets un nemainīgs, tad to bieži asociē ar mūžīgiem, nemainīgiem, dievišķiem spēkiem. Nereti akmens tiek uzskatīts par dzīvības devēju.
Sašķelt akmeni ar zobenu nozīmē vecā gada un līdz ar to vecās pasaules iznīcināšanu. Vertikāli novietoti akmeņi, proti, kapakmeņi – pasargā mirušos no naidīgiem spēkiem. Tāpat pastāvēja uzskats, ka akmenī iemājo mirušo dvēseles.
