Vecumnieku novada Bārbeles pagastā Iecavas upes tuvumā nelielā gravā atrodas Bārbeles svētavots, kuru uzskata par vienu no spēcīgākajiem zināmajiem minerālūdens avotiem Latvijā. Cilvēki kopš seniem laikiem turp devušies ārstēties no slimībām un sāpēm. Sirdzēji pie avota atstājuši savu apģērbu, ticot, ka līdz ar drānām tur paliek arī slimības, sāpes un ciešanas.
Dokumentos Bārbeles svētavots minēts kopš 1739. gada. Rīgas garnizona ārsts Benjamiņš Teofils Grofs uz avotu veda dziedināt karavīrus un avota īpašniekam Kurzemes hercogam Ernestam Johanam Bīronam paziņoja, ka avotspalīdzējis labāk nekā visas Rīgas zāles. Hercogs licis nopirkt zemi ap Bārbeles avotu un uzcelt ārstniecības iestādi, un no 1739. līdz 1940. gadam tur darbojās Latvijā pirmā sērūdens vannu dziedinātava. 18. gadsimtā Bārbeles sēravots bija slavenākā šāda tipa dziedniecības iestāde Latvijā. 19. gadsimtā avotā sērūdeņraža koncentrācija samazinājās, taču vēl 20. gs. sākumā Bārbelē tika ārstēti reimatisma slimnieki. To nomāja Latvijas sieviešu palīdzības korpuss, kas iekārtoja procedūru ēku un viesnīcu, iekopa parku un atklāja deju laukumu. Diemžēl 2. pasaules kara laikā kūrorts tika nopostīts.
Mūsdienās Bārbeles svētavots savas dziednieciskās spējas ir zaudējis, bet tas ir kļuvis par iecienītu tūrisma objektu.
