Bedrīšakmeņi uzskatāmi par senākajiem zināmajiem kulta akmeņiem. Aptuveni divus līdz trīs tūkstošus gadus senie akmeņi ar veidotām iedobītēm ir vēl neatminēta mīkla senatnes pētniekiem. Tie galvenokārt ir neolīta un bronzas laika kultūrvēsturiskie pieminekļi, kuros izveidoti sfēriski vai citas formas iedobumi – skaitā no viena līdz pat vairākiem desmitiem.
Par bedrīšu nozīmi vēsturniekiem un arheologiem nav viena skaidra viedokļa. Apaļās iedobītes akmeņu virsmās ieveidotas, izmantojot kādu citu nelielu akmeni. Pastāv pieņēmumi, ka senais cilvēks ar iedobumu akmenī atzīmējis dzimšanu vai nāvi, veidojis zvaigžņu karti, veicis reliģiskus rituālus, vai arī bedrīte kalpojusi saimnieciskiem vai ārstnieciskiem nolūkiem. Par bedrīšu funkciju izteiktas aptuveni 30 hipotēzes, taču neviena no tām nav pārliecinoši pierādīta.
Visvairāk bedrīšakmeņu ir Igaunijā. Tur to skaits pārsniedz 1750, kas ir krietni vairāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Lietuvā atrasti aptuveni 30 bedrīšakmeņi – gandrīz tikpat daudz, cik Latvijā.
Bedrīšakmeņu izplatība Latvijā aptver gandrīz visu teritoriju – tie atrodas ne vien Vidzemē un Kurzemē, bet arī Sēlijā un Latgalē, un vienīgi plašajos Zemgales līdzenumos pagaidām nav apskatāms neviens no šiem senākajiem kulta akmeņiem. Visvairāk bedrīšakmeņu ir Liepājas rajonā, daudzi arī Valmieras pusē. Nozīmīgs izplatības areāls ir Ziemeļkurzeme – Talsu apvidus un Tukuma ziemeļrietumu daļa.
Foto: Andris Grīnbergs
