Latvijai raksturīgi ģeoloģiskie pieminekļi ir lieli akmeņi jeb dižakmeņi. Tie ir ļoti lieli laukakmeņi, kuru virszemes tilpums sasniedz vai pārsniedz 10 kubikmetrus. Vietējās nozīmes dižakmeņi ir lielāki par 7 kubikmetriem. Dižakmeņi ir interesants ainavas elements un bieži vien arī kultūrvēstures pieminekļi. Par dabas pieminekļiem uzskatāmi arī lielāki neparastas formas akmeņi, kā arī lielāki akmeņi, kuru virsmā vēl saglabājušies ledāja darbības rezultātā atstāti skrāpējumi.
Senlaikos šos akmeņus izmantoja daudzveidīgiem reliģiskiem un veselības kulta rituāliem, arī kā robežakmeņus, nereti atstājot akmens virsmā iekaltas iedobes un zīmes. Dižakmeņi kalpoja arī par svētvietām un upurvietām.
Lielie akmeņi ir arī savdabīgas dzīvās dabas mikropasaules, kuras apdzīvo daudzas ķērpju un sūnu sugas. Uz lielajiem akmeņiem var atrast ļoti retas sugas, kuras citos apstākļos nevarētu izdzīvot.
Lielākais Latvijas dižakmens ir Nīcgales Lielais akmens, kura tilpums ir ap 170 m³. Ģeologi uzskata, ka šis dižakmens pirms aptuveni 15 tūkstošiem gadu ir atdalījies no Dienvidrietumu Somijas klintāja, bet uz Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumu to pirms 13 – 14 tūkstošiem gadu atnesis šļūdonis.
Visā Latvijā novadpētnieki apzina gan dižakmeņus, gan arī kultūrvēsturiskos akmeņus, un interesanti atklājumi turpinās. Lai gan Lietuvā un īpaši Igaunijā apzināti vēl lielāki akmeņi, joprojām pastāv iespēja, ka Latvijā var tikt atrasts līdz šim nezināms milzu dižakmens.
