Daugavas krastā, dažus kilometrus aiz Kokneses, apskatāms viens no pazīstamākajiem mitoloģiskajiem akmeņiem Latvijā – divdaļīgais Pastamuižas Velnakmens. Tas ir vienīgais pēdakmens, kura vārdā nosaukta vesela muiža. Lai arī akmens nosaukums ir vienskaitlī, tomēr tie ir divi dažādi akmeņi, kuri viens no otra atrodas vairāk nekā 3 metru attālumā.
Senajos vācu rakstos Pastamuižas Velnakmens ir visvairāk pieminētais un pētītais velnakmens-pēdakmens un arī agrīnajā latviešu teiku literatūrā un ceļvežos visvairāk aprakstītais pēdakmens. Latviešu mitoloģijā pēdakmeņus galvenokārt saista ar Velna darbību un kā kulta priekšmeti tie varētu būt veidojušies Akmens laikmeta beigās un Bronzas laikmeta sākumā.
Pēdakmeņi ir mākslīgi vai dabīgi veidojušies kultakmeņi ar cilvēka pēdas vai plaukstas veida vai dzīvnieku pēdas nospiedumiem. Tie ir dažāda lieluma, bet visbiežāk pēdas konstatētas mazāka izmēra akmeņos. Cilvēku pēdu izmēri akmeņos ir dažādi, taču vairāk ir tādu pēdu, kuru lielums atbilst vidēja auguma cilvēka kājas pēdas nospiedumam.
Pēdakmeņi lielākoties atrodas nomaļās vietās mežos un purvos. Otra likumsakarība – pēdakmeņi bieži atrodas nelielu upīšu vai arī citu ūdeņu tuvumā. Par pēdakmeņu rašanos izteiktas daudzas hipotēzes. Piemēram, pēda klintīs vai akmenī varēja izveidoties, ja cilvēki gadsimtiem, iedami pa vienu taku, likuši kāju vienā un tajā pašā vietā. Cita hipotēze vēsta, ka pēdakmeņi esot senas robežzīmes, kur cilvēka pēda apzīmē gabalu, ko dienas laikā var noiet kājāmgājējs, zirga pakava zīme – attālumu, ko dienas laikā var noiet jātnieks uz zirga.
Līdz 1990. gadam Latvijā apzināti 107 pēdakmeņi, bet kopš tā laika atklāto pēdakmeņu skaits ir vairākkārt pieaudzis.
Foto: Guntis Eniņš
