Ļaudis melš, ka sikspārņi lien skursteņos un ēd cūkas speķi. Un ne to vien! Senatnē domājuši, ka sikspārnis zīž cilvēka asinis, bet koduma vieta sapūst, vēl sikspārņa izskatā ierodas lietuvēns, un vakaros nedrīkst iet ārā ar pliku galvu, citādi sikspārņi ķeras matos. Daudzi senču ticējumi ir sikspārņiem nelabvēlīgi, jo paredz to nobeigšanu. Savukārt mūsdienās pētnieki mītus un bailes iesaka aizstāt ar rūpēm par šiem visnotaļ neaizsargātajiem nakts lidoņiem.
No pasaules 1200 sikspārņu sugām Latvijā mājo 16, un tās visas pieder vienai dzimtai – parastajiem sikspārņiem. Latvijā visas sikspārņu sugas ir aizsargātas ar likumu. Apmēram puse sikspārņu sugu ziemo tepat, otra puse veic sezonālas migrācijas uz ziemošanas vietām DR Eiropā.
Sikspārņi sastopami visā Latvijas teritorijā, bieži arī ēkās, jo tās nereti izrādās ērtākas mītnes nekā dabā pieejamās, piemēram, koku dobumi vai klinšu spraugas. Sikspārņi neveido migas un ligzdas, bet izmanto jau esošas slēptuves – māju pagrabus, bēniņus, plaisas sienās, vietas aiz logu slēģiem vai zem palodzēm un malkas grēdas.
Visi Latvijas sikspārņi ir kukaiņēdāji un pārtiek lielākoties no oda lieluma kukaiņiem, speķis tiem ir vienaldzīgs. Zināms, ka sikspārņu piesaistīšana noteiktām vietām, kur ir daudz kaitēkļu, kuri ir arī sikspārņu potenciālā barība, var kalpot kā alternatīva metode šo kaitēkļu ierobežošanai, tā aizvietojot pesticīdu lietošanu.
