Latviešu tautas priekšstatos skudra ir divdabīgs tēls, kas saistīts ar auglību, ražību, dzīvību, arī ar nāvi un veļu valsti.
Skudra funkcionē dažādos ar auglību un ražību saistītos mītos un rituālos, simbolizē totēmisko senci un dažkārt kļūst par pārdabisko palīgu. Virknē pasaku par trim tēva dēliem, kas dodas pasaulē laimi meklēt, kad vecākie brāļi apēduši pastarīša ceļamaizi, viņam jāēd skudras. Skudras lūdzas, lai tās pažēlo. Lai arī izsalcis, trešais tēva dēls skudras neēd, un vēlāk tās viņam palīdz pārbaudījumos.
Ticējumos satikt skudru vienā gadījumā ir laba, citā – ļauna zīme. Ja skudras parādās istabā, tad visādā ziņā būs lietus. Vai arī – ja skudras ieviešas mājā, tad būs laime. Arī skudras satikšana kāzās vai kūmās braucot, var nozīmēt gan labu, gan ļaunu. Ja jāj precībās un skudra pārskrien pār ceļu, tad būs kaite vai nu zirgam, vai arī vedamai līgavai.
Tāpat kā bite, skudra simbolizē čaklumu un organizētu sabiedrisko dzīvi. Senāk gan meitām, gan govīm deva vārdu Skudre. Skudres vārdam bija jāveicina auglība un meitām arī čaklums. Sieviešu personvārds Skudra rakstītos avotos pirmoreiz minēts Rīgā 1540. gadā. Lai arī skudras čaklumu atzinīgi novērtē arī mūsdienās, šobrīd Latvijā nav reģistrēta neviena persona vārdā Skudra.
Foto: unsplash.com
