TIRZAS AVOTS // Kultūras mantojuma enciklopēdija

TIRZAS AVOTS // Kultūras mantojuma enciklopēdija

2022. gada 19. augusts

Gulbenes novadā, Tirzā, pie Zvanuleju mājām aplūkojams Tirzas avots, kuru dēvē arī par Dzīvības, Veselības jeb Svēto avotu. Par svētavotu rakstiskas ziņas atrodamas jau kopš 1748. gada, bet plašāk tas aprakstīts 1832. gadā, kad to apskatījis mācītājs Šilings. Viņš aprakstījis ļaužu rosību ap avotu, tradīcijas un kulta rituālus. Pēc apmazgāšanās vai ūdens ņemšanas, cilvēki avotam ziedojuši, apdāvinājuši apkārtnes nabagus un nākamajā rītā paņēmuši ūdeni un devušies prom. 19. gs. pirmajā pusē Tirzas barons un baznīca uzsāka cīņu pret pagāniskajām tradīcijām. Nostāsti vēsta, ka Tirzas baronam nav paticis, ka cilvēki apmeklē avotu, kas atradies netālu no viņa muižas. Tāpēc kungs licis to aizbērt, bet drīz vien pats zaudējis redzi. Pēc tam pavēlējis avotu atkal atrakt un uzmūrēt tam apkārt baseinu, un arī pats devies pēc ūdens. Barons drīz vien redzi atguvis un tad sācis ticēt, ka avotiņš ir svēts.

Pastāv uzskats, ka dziedinošo spēku avota ūdenim piešķir tas, ka ūdens iztek no kapsētas un baznīcas apakšas. Īpaši dziedniecisks avota ūdens esot Jāņu naktī, tāpēc Jāņu vakaros ap avotiņu slimus un vājus zirgus un citus lopus, arī slimus cilvēkus izģērbuši un aplējuši ar ūdeni.

Tirzas svētavota augstvērtīgais un garšīgais ūdens joprojām ir ļoti iecienīts. To apmeklē arī ekstrasensi, kas avota ūdeni uzlādējot.

Foto: Senvietas.lv