Trideksnis jeb trīdeksnis tiek uzskatīts par visraksturīgāko pašskanīgo latviešu tautas mūzikas instrumentu. Tā lietošana kāzu godos liecina par seno cilmi, bet rakstos trideksnis pirmo reizi minēts 18. gadsimtā. Tas, ka līdzīgu rīku nav pat tuvām tautām, varētu liecināt par tā vietējo izcelsmi.
Instrumenta nosaukums radies no darbības vārda trīdēt, kas nozīmē ‘dziedāt līdzi dejai’, un tā uzdevums ir, dziedot vai dejojot, akcentēt ritmu. Šo mūzikas instrumentu spēlēja sievietes, galvenokārt kāzās – apdziedāšanās dziesmās un svinīgos pasākumos.
Trideksnis sastāv no koka spala un metāla stieņa, kuram uzmaukti vairāki vara vai misiņa diski. Diskiem gar malām sakārtas mazas žvadzošas plāksnītes, kuras piesitot džinkst.
Tridekšņa paveidi ir eglīte, puškaitis un čagana. Eglītes darināja no egles galotnes vai zaraina posma. Zarus nomizoja, pielieca un piesēja pie augšdaļas. Ap zariem apvija putnu spalvas, salmus, niedres, krāsaina auduma un papīra strēmeles, ēveļskaidas, tādējādi eglīti izpušķojot un piestiprinot skanošas stīgas, podziņas, zvaniņus un zvārgulīšus. Katra dziedātāja darināja savu grabekli. Reizēm koka kātā tika ietaisīta svilpīte, ko, pantiņam beidzoties, pasvilpt. Ķekatnieku vajadzībām eglītes tika taisītas lielākas – pat cilvēka augumā, un to zaros bez parastajiem rotājumiem un zvārguļiem bija arī piparkūkas un mazi kliņģerīši.
