Senatnē latvieši bijuši pazīstami arī kā burvju un vārdotāju tauta. Tas, ko mūsdienās paveic ārsti, senāk bija vārdotāju pārziņā – proti, ārstēt cilvēkus no dažādām kaitēm. Vārdošana ir dziedināšana ar īpašu vārdu palīdzību. Vārdoja pret nobīli, ārstējot čūsku kodumu vai slimības, kas rodas no izbīļa. Vārdošanas vārdus nedrīkstēja pierakstīt, tie bija jāatceras. Apvārdoja šņabi, tēju vai ūdeni un deva mājlopiem vai cilvēkiem. Apvārdot varēja arī dažādas sāpes, tādā veidā tās mazinot.
Lai dziedināšanas vārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme bija arī tam, kā tos pasaka. Mūsu senči ticēja – katrs vārds ir jāizsaka pareizi, ievērojot piemērotu intonāciju un ritmu. Maģiskās darbības panākumi atkarīgi arī no tā, cik precīzi tiek pateikta formula. Kad vārdo, vajag ar visu sirdi un dvēseli cerēt, tad izdosies.
Mirstot vārdotājs jeb vārdotāja slepeni nodeva savus vārdus kādam no tuviniekiem, kuram tad tika vārdotāja spēks, un pats stāstītājs vairs nevarēja ar saviem vārdiem dziedēt. Vecāki atstāja vārdus vecākajam jeb jaunākajam bērnam, jo vidējiem bērniem atstātie vārdi nebija spēcīgi.
Uzskatīja – ja spējas ir iedzimtas, agrāk vai vēlāk ar cilvēku notiek neparastas lietas, piemēram, viņš redz dažādas parādības, var paredzēt nākotni. Par neparastām spējām varēja liecināt arī dažādas ārējas pazīmes – piemēram, pietūkusi seja, sasārtušas acis, aklums, klibums, muguras deformācija vai citas fiziskas pazīmes, kuru dēļ cilvēks atšķiras no citiem.
