Bedības jeb bēres ir cilvēka mūža pēdējais gods. Mūža gājums šai saulē ir noslēdzies, un palicēji atvadās no mirušā, apcerot viņa mūžu, izsakot skumjas par šķiršanos, nododami viņa ķermeni atpakaļ Zemes Mātei.
Bedības parasti bija divu vai trīs dienu godi. Pirmajā dienā sabrauca bēru viesi un piedalījās mirušā vāķēšanā. Visi pulcējās ap mirušo un sarunājās ar mirušā veli, jautāja aiziešanas iemeslus un piedāvāja pa druskai no dažādiem ēdieniem. 17. gadsimta latviešu bēru aprakstos atrodamas ziņas, ka mirušā augums, tērpts goda drānās, apsēdināts krēslā, lai varētu pienācīgi savā godā piedalīties. Mirušo vāķējot, visu nakti dedzināja sveces.
Otrajā dienā mirušo izvadīja no mājām uz veļu kalnu jeb kapu kalniņu. Pirms bedību brauciena bēru viesi ieturēja maltīti, ēdienu un dzērienu ņēma līdzi arī uz kapsētu.
Bedības norisinājās ar dziedāšanu. Zārku kapā ielaida ar garu dvieļu palīdzību, mirušajam līdzi dodot medus podiņu, jo ar medu Veļu Māte ievilina mirušo kapā. Atvadoties no aizgājēja, bērinieki deva arī citas veltes. Pēc mielasta pie vaļēja kapa, kurā vēl pēdējo reiz piedalās aizgājēja velis, pavadītājiem dziedot, sekoja kapa aizbēršana.
Pa ceļam uz mājām bērinieki nocirta eglīti vai paegli un salauza zarus. Viņus sagaidīja mājinieki, dziesmās vaicādami pēc mirušā, bet aizgājēja vietā pārvesta tikai zaļa eglīte. Tad visi aicināti pie galda baudīt bēru mielastu. Galvenie ēdieni bijuši karašas, balta maize, gaļa, zirņi un pupas, dzeršanai – alus.
Lai mazinātu palicēju bēdas par zaudēto ģimenes locekli un mājās paliktu tikai dzīvās pēdas, bērinieki dejoja pēdu izmīšanas deju. Viņi izstaigāja celiņus, kur staigājis mirušais, un aizmina viņa pēdas ciet.
Ja aizgājējs bija neprecēts puisis vai meita, bēru dienā pēc pusnakts bēru gods pārgāja kāzu godā, un sākās kāzu izdarības, jo cilvēks nedrīkstēja aiziet no šīs saules, ja nebija izpildījis visu dzīves plānu.
Dainās minēta arī mirušā mantas dalīšana, kas varēja notikt tai pašā vai nākamajā dienā pēc apglabāšanas.
