Rakstītos avotos biezpiens Latvijā pirmo reizi datēts 16. gs. beigu dokumentos ar latīņu valodas apzīmējumu coagula lactis, kas nozīmē – iebiezināts piens. Latviešu valodā biezpienamir daudz dažādu nosaukumu – piemēram, atkūpināts piens, atsildīts piens, sildešnieks, sulinātais piens, sipisnieks, baltais piens, buorags un tārags. Saliktenis biezpiens rakstu avotos nostiprinājies kopš 20. gs. sākuma. Šis nosaukumsun tā varianti plaši sastopami Zemgalē, Vidzemē, Sēlijā, arī lielā daļā Kurzemes un Latgales.
Biezpienu iegūst, sildot rūgušpienu un atdalot no tā sūkalas. Latvijas lielākajā daļā rūgušpienu biezpienam sildīja katlā uz lēnas uguns. Latgalē, kur bija pieņemts gatavot ēdienu krāsnī, podu ar rūgušpienu iestūma krāsnī, kad tā bija jau nedaudz padzisusi. Pēc sildīšanas biezpienunotecināja, pakarot maisiņā, izberot uz sieta vai uz kāstuvē ieklātas drānas. Pēc tam biezpienu ar rokām samīcīja, pieberot sāli.
Parasti biezpienu ēda, to sajaucot ar sarūgušu vai saldu pienu, vēlāk – ar krējumu. Ēda arī samīcītu ar sviestu. Klāt lika sāli, ķimenes vai lokus. Iecienīta bija biezpiena ēšana, samaisot to ar sagrūstām kaņepēm vai kaņepju miltiem. Šādu masu savēla apaļās pikās vai lika uz maizes, šķidrāku ēda pie kartupeļiem.
Biezpienu pievienoja arī dažādiem ēdieniem. To iedrupināja saldā pienā, lika pie piena putraimu vai miltu plānās putras, pie miežu vai kartupeļu biezputras. Godu mielastam tika cepti plāceņi ar biezpiena virsu. Izkuļot pirmos rudzus, cepa jaunrudzu karašu ar biezpienu.
Biezpienu cēla galdā visās svarīgākajās svinamajās dienās – noteikti kāzās, Lieldienu brokastīs un Ziemassvētkos. Tā rituālā loma galvenokārt bija saistīta ar lopiem – biezpienam piešķirta piena lopu ražību veicinoša nozīme.
