Kopš 2. gs. p. m. ē. vidus Latvijas teritorijā audzēti parastie mieži, vēlāk divgraudu kvieši, prosa, sējas auzas un parastie rudzi. Sākotnēji labību patērēja, vārot veselus graudus vai putras.
Biezputra senāk bija ļoti iecienīts vārīts ēdiens, kuru pagatavoja no miežu vai citiem putraimiem, miltiem, arī no saknēm un dārzeņiem. Biezputras bija divējādas – tauku un piena. Tauku biezputras laiks ilga no Miķeļiem līdz pavasara Mārai, kad iesākās piena un līdz ar to arī piena biezputras laiks. Miežu biezputra bija svarīgākais latviešu ēdiens, ar to noslēdza dažādus lauku darbus, piemēram, apsējības, appļāvības un apkūlības.
Viena no ziemas cikla noslēguma dienām bija Biezputras diena, kurā veica biezputras nodrošināšanas un vairošanas rituālus. Ticējumā teikts – lai ganiem visu vasaru būtu, ko ēst, tad biezputras dienā vajag aiznest biezputru uz kalniņu un izgāzt. To dara tā – no rīta jāvāra un jāēd biezputra. Bērniem piesaka, ka atlikušo biezputru vedīs kalniņā. Ja atliek biezputra, tad ved to, ja ne, tad ieber bļodā pelnus un krūzē ielej ūdeni piena vietā. Visiem mājas bērniem aizsien acis un pašus sasēdina ragaviņās. Bērniem iedod turēt biezputras bļodu ar piena krūzi, pieaugušie velk ragaviņas. Gabaliņu pavilkuši, vilcēji bērnus apgāž un aplej ar pienu un biezputru, un paskaidro, ka ragaviņas apgāzušās, piens ar putru izlijis un nu ganiem nebūs vasarā, ko ēst. Tad visi nobēdājušies iet uz mājām.
Foto: mammamuntetiem.lv
