Tradicionāli latvieša sētā visas durvis bija virināmas, lai gan ir pierakstīti nostāsti par aizslienamām un aizceļamām durvīm un ir arī dokumentētas bīdāmās durvis. Senākās durvis bija ar slieksni pirmā baļķa augstumā. Slieksnis bija pirmais šķērslis, kas jāpārvar bērnam, lai tiktu gaišajā ārpasaulē. Durvis bija tik zemas, ka ieiešana vairāk līdzinājās ielīšanai. Kopš senlaikiem durvju ailas augšu sauc par palodu, bet sānus par aplodām. Paloda bija redzamākā vieta, un uz tās mēdza uzvilkt zīmes, kas aizsargā no ļaunuma, bet jaunākos laikos iegrieza kādu nozīmīgu gadskaitli vai rotājumu.
Durvis simbolizē pāreju no vienas jomas vai realitātes uz citu, piemēram, no šīsaules uz viņsauli. Arī pazemes jeb mirušo valstību daudzas tautas iztēlojas esam aiz lieliem vārtiem vai durvīm. Aizvērtas durvis bieži simbolizē noslēpumu, arī aizliegumu un nepieejamību. Atvērtas durvisnozīmē mudinājumu ienākt vai simbolizē atklātu noslēpumu.
Senatnē ticēja, kadurvis ziemā čīkst uz salu, bet vasarā uz sausu laiku. Caur durvīm vai logu nevajagot maizi vai ko citu dot, citādi svētību izdod. Ja iepriekšējie mājas iemītnieki aizejot atstāj visas durvis vaļā, tad arī nākamie tur ilgi nepaliek. Kad pirmo reizi ieejot kādā mājā, durvis attaisa ar kreiso roku, tad tai mājā neiešot labi.
