Latvijas teritorijā labību sāka audzēt otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tolaik sēklu smalcināšanai, domājams, lietoja koka piestas. Viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un arheoloģija saizsācējiem – Augusts Bīlenšteins domā, ka piestas ir ļoti senas izcelsmes un lietotas graudu smalcināšanai pirms griežamajām rokas dzirnām, kuras sākuši izmantot 11. gadsimtā.
Tautasdziesmās pieminētās pārsvarā domātas rokas dzirnas.
Rokas dzirnu malējas bija sievietes, bet dzirnu izgatavotāji – vīrieši. Meitas strādāja kambaros vai maltuvēs, kuras parasti ierīkoja pie dzīvojamām ēkām.
Mītiskā līmenī dzirnavas simbolizē kosmisko kustību, laika ritējumu saistībā ar sauli. Debesu dzirnavas atrodas kosmiskā koka galotnē un pieder Dieva dēlam, bet malēja ir Saules meita.
Zemes dzirnavu un malšanas aizgādņi ir Dievs un Māra. Abi ir klātesoši un palīdz, meitai griežot dzirnavas. Tāpat maltuvē daudzina Gausu māti un pūķi. Dievs un Māra jeb Laima grib, lai malšana notiek tumsā vai agrā rītā, lai maltuvi slauka tīru un lai pati malēja arī ir saposusies.
Dzirnavu kustībai jānotiek pa saulei, griešana virzienā pret sauli tika uztverta kā liels pārkāpums, jo tas nozīmē riebt Saulei un dienasgaismai un deldēt savu labumu. Dzirnu enerģisku un ritmisku griešanu sauca par dzirnu ritināšanu.
Lai malumā būtu daudz miltu un dzirnavuripu būtu viegli griezt, Jāņu vakarā dzirnavasrotāja ar ozollapu vainagiem vai ziediem. Savukārt lai nākamajā gadā netrūktu maļamā, dzirnavās atstāja šķipsnu nesamaltu graudu vai samaltu miltu.
Foto: travelnews.lv
