Ar vārdu ‘galds’ sākotnēji apzīmēja izcirstu biezu un stingru koka sloksni vai no mizas attīrītu dēli, vēlāk – no šādiem dēļiem sasistu un sastiprinātu veidojumu, uz kura var ko uzlikt. Senākais galds bija šaurs ne tikai tāpēc, ka tas bija viens plats dēlis. Galdam bija jābūt tikai tik platam, lai pretējās pusēs sēdošie varētu pasmelt putru vai viru no kopējās bļodas. Visiem senākajiem galdiem virsma bija noceļama no kājām.
Katrā saimniecībā maltīšu laikā pie galda bija sava kārtība. Godājamākā vieta pie galda bija galda gals vai vidusdaļa, kur sēdēja saimnieks, saimniece un cienījamākie viesi. Saimnieks varēja ēst kopā ar saimi pie viena galda, bet varēja ēst arī atsevišķi.
Bērni un veci cilvēki ar pieaugušajiem kopā neēda. Viņi sēdēja savrup, uz mūrīša, un ēda no sava trauka, izņemot ganu, kurš ēda pie galda, stāvot kājās.
Parasti visi ēda no vienas bļodas, katrs ar savu karoti vai kabatas nazīti. Savu karoti iezīmēja, iegriežot kāta galā vārda burtus vai robiņus. Pie galda nedrīkstēja smieties, to uzskatīja par ēdiena apsmiešanu. Tāpat nedrīkstēja daudz runāt – tikai pašu nepieciešamāko. Ticēja, ka galdu nedrīkst slaucīt ar roku, tad mājās sagaidāms trūkums. Un, ja meita atstāj galdu ilgi nenokoptu, dabūs puņķainu brūtgānu.
