Krustabas ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Tās dēvē arī par baltajiem godiem. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda krusts, jo šai zīmei ir svarīga nozīme vārda došanas rituālā. Latviešiem krusts bijis svētības, aizsardzības un patvēruma zīme.
Seno krustabu dalībnieki bija pāde jeb krustāmais bērns, dižais kūma jeb krusttēvs; dižā kūma, vārda kūma, vārda doša jeb krustmāte; bērna nesēja jeb aukle; mazās jeb sānu kūmas – tie ir citi radi; liecinieki, krustabnieki jeb viesi; un māte un tēvs jeb krustāmā bērna vecāki.
Krustabas sākas ar kūmu un dižo kūmu ierašanos. Tad seko steidzīgs mielasts ar baltiem ēdieniem – pienu, krējumu, biezpienu, sieru un pīrāgiem. Galdā liek gaišus ēdienus, lai bērnam būtu gaiša dzīve. Maltīte notiek, stāvot kājās cieši ap galdu. Tā darot, krustāmais bērns augs žigls, čakls, nebūs pļāpīgs, un zobi augs cieši rindā.
Drīz vien mazo pādi ģērbj, un visi, izņemot vecākus, dodas ceļā. Vecāki pašā krustabu rituālā nepiedalās, lai bērns turpmākajā dzīvē būtu patstāvīgs. Krustabu rituāls notiek dabā. Krustvecāki, braucot ar krustbērnu, vietu izvēlas pa ceļam. Parasti tā ir pie kāda cienījama koka, piemēram, ozola, liepas. Tad notiek rituāls, kura laikā bērnam tiek piešķirts vārds un viņu pasludina par dzimtas locekli. Pēc rituāla dalībnieki atgriežas mājās, kur viņus sagaida vecāki.
Viena no krustabu tradīcijām ir pādes dīdīšana, kad krustabu viesi teciņus virzās pa apli, dziedot ritmisku tautasdziesmu. Katrs ņem rokās krustbērnu un padejo apļa vidū. Kad visi ar bērnu izdejojuši, viņu atdod mātei. Rituāla laikā dziedamajos tekstos izskan vēlējumi bērnam. Vēl viena krustabu tradīcija ir bērna apdāvināšana, iešūpojot bērna šūpuli un dziesmā vai dainā izsakot sava devuma vērtību un labumu. Pārējie tikmēr ar dziesmām mudina veltītājus uz bērna iešūpošanu un devīgu dāvanu došanu.
Kad dāvanas pasniegtas, vēlējumi izteikti, visi ēduši, dzēruši un dziedājuši, krustabu norise tuvojas noslēgumam.
