Skābputra ir piena vai cita veida putra, ko īpaši ieskābē. Agrāk iecienīta Kurzemē un Zemgalē, bet arī Vidzemē, sevišķi karstā laikā. Vasarā tā bijusi galvenais pusdienu un launaga ēdiens, kas ņemts līdzi lauku darbos.
Pirmais ziņas par skābputru 17. gadsimtā sniedzis vācu ārsts Rozins Lentilijs, kurš novēroja, ka tā bieži gatavota un ēsta Kurzemes zemnieku vidū.
Kurzemnieku skābputra bija piena zupa ar miežu putru un skāba piena klimpām. Vasarā šo ēdienu vārīja reizi nedēļā un tad skābēja koka kubulā.
Noskalotus miežu putraimus vāra ūdenī gandrīz mīkstus. Dažviet, lai skābputru padarītu biezāku, kopā ar putraimiem ūdenī iebēra arī nedaudz rudzu miltu. Karstā putrā ar karoti liek pusi no paredzētā rūgušpiena, lai rastos kunkuļi. Pārējo rūgušpienu pievieno atdzisušai putrai un novieto siltā vietā, lai ieskābst. Skābēšanai būs vajadzīgas 2-3 dienas. Sāli skābputrai nepievieno. Skābputru pasniedz ielietu krūzītēs kā dzērienu launagā kopā ar sviestmaizēm vai vakariņās – ar vārītiem kartupeļiem, zirņiem, sacepumiem vai siļķi.
Kurzemes skābputru gatavo arī, daļu ūdens aizvietojot ar pienu. Vispirms putrai pievieno rūgušpienu, pielej pienu un ieskābē, bet pirms pasniegšanas pieliek skābu krējumu.
Skābputra ir barojoša un veselīga. Tā teicami remdē gan izsalkumu, gan slāpes.
