Latviešu tautas ticējumos pirmdiena kā nedēļas sākums novērtēta dažādi. Pirmdienu uzskatīja par dienu, kad nevajag nekur iziet, citādi būs jāstaigā apkārt visu nedēļu. Pirmdienā nevajag arī nekādu darbu sākt, sevišķi jāvairās no smagiem un grūtiem darbiem. Darbu sākšanai par piemērotāku atzina sestdienu, taču ir darbi, kas darāmi vienīgi pirmdienā. Pirmdienā stādītām pupām jau ar pirmajām īstajām lapām ir ziedi un aug garas pākstis. Arī kartupeļi jāstāda pirmdienā; tāpat pirmdienā jāsēj mieži un jāstāda ābeles, lai tās nestu augļus jau pirmajā gadā; lai vilna labi augtu, aitas jācērp pirmdienā; un govis pirmoreiz ganos jālaiž arī pirmdienā, lai būtu daudz piena. Pirmdienā veicami tie darbi, kur vēlams pieaugums un pavairošanās. Savukārt nedrīkst darīt tos, kur savairošanās nav vēlama. Piemēram, gavēnī nedrīkst pirmdienā vest žagarus mājās, lai čūskas nelien no meža mājā. Pirmdienā audeklu metot, izies daudz auduma un metu.
Pirmdienu uzlūkoja arī kā jaunās nedēļas paredzēšanas dienu. Kāda pirmdiena, tāda visa nedēļa. Kas raud pirmdienā, tas raud visu nedēļu.
Mūsu senči ticēja, ka pirmdienā dzimušie ir sliņķi, kas sakot – vēl jau visa nedēļa priekšā. Iespējams, tieši viņi pirmdienās neslaucīja istabu un uzskatīja, ka tad visu nedēļu gaidāma laime.
