Pūrs ir līgavas īpašums, tai precoties. Senāk ar vārdu pūrs apzīmēja gan uz vīra māju līdzņemamās mantas, gan arī pašu tvertni, kurā tās tika ievietotas. Sākotnēji tā bija cilindrveida drēbju tīne ar aizslēdzamu vāku vai vienkocis. Vēlāk – četrstūru lāde, jaunākos laikos skapis. Sīko pūra lietu un rokdarbu piederumu glabāšanai izmantoja vāceles, cibas un groziņus.
Meitas pūrā bija tekstilizstrādājumi, rotas, vecāku dotie sadzīves priekšmeti un lopi. Noteikti vajadzēja būt visdažādākajiem darinājumiem: jau uzšūtiem krekliem, brunčiem, villainēm, lakatiem, cimdiem, zeķēm, jostām, prievītēm, dvieļiem, galdautiem, palagiem, segām, spilveniem un spilvendrānām.
Pētnieki pieļauj, ka liela daļa pūrapārgāja no paaudzes paaudzē – jaunā sieva to tikai pielaboja un papildināja. Par to varētu liecināt arī tas, ka pēc tradīcijas meitas mantoja mātes pūru. Tomēr arī papildināšana prasīja lielu darbu, tāpēc darināt pūrumeitenes sāka jau kopš mazotnes un izmantoja tam katru brīvo brīdi.
Līgavas pūram bija liela nozīme – pēc tā satura tika spriests par topošās sievas čaklumu un bagātību. Pūru parasti izrādīja kāzās un bija liels kauns, ja vīramāte to novērtēja par pārāk mazu vai arī secināja, ka cimdu raksti pūrā ir pārāk vienādi. Daļu pūra sieva izdāvināja vīra radiem, daļu ziedoja vīra mājas gariem, lai tie viņu pieņemtu.
Pūra pārvešana uz vīra mājām bija viena no kāzu tradīcijām, ar kuru saistīti dažādi ticējumi. Piemēram, brūtei pūrā lika maizi, lai nav tukšs mūžs. Ar šo maizi otrā kāzu dienā cienāti kāzinieki. Ja brūtei deva līdzi govi, tad brūtgānam bija jāliek uz govs ragiem nauda, kuru saņēma brūtes vecāki.
