“Kad agrāk rijās kūluši, saimnieks sasaucis kūlējus rijā un devis šņabi. Pirmo glāzi lējis speltē, teikdams: “Še tev, vecā bāba, pirmāk!” Tad kulšana esot labi izdevusies.” Citi latvieši tautas ticējumi atgādina par piesardzību, jo rijā ne tikai ugunsgrēks var izcelties, bet arī velns mitinās.
Rija ir somu un baltu tautām tipiska celtne, kas izveidojusies apgabalos, kur klimatisko apstākļu dēļ labība, lai to varētu labāk izkult, bija jāžāvē. Rija kalpoja labības žāvēšanai, kulšanai un arī linu apstrādei. Latvijā pirmās norādes par rijām atrodamas kādā 1240. gada vācu krustnešu rīkojumā, kur teikts, ka desmito tiesu ražas var nomērīt vai nu uz lauka vai rijā pie kulšanas.
Senākās rijas bijušas vientelpas guļbaļķu celtnes ar pavardu. Nereti pie rijas bija piebūvētas arī dzīvojamās telpas jeb kambari, un tās tika sauktas par dzīvojamajām rijām. Vidzemē ilgi saglabājās dzīvojamās rijas tradīcija, kad saime ziemā dzīvoja pašā rijas telpā, bet siltajos gadalaikos tās piebūvēs. Laika gaitā dažādās piebūves vērta rijas veidolu raksturīgu kādam novadam vai apvidum.
Latviešu tradicionālajā viensētā rija līdz pat 19. gadsimta beigām bija viena no svarīgākajām ēkām. Pēdējās rijas Latvijā celtas 20. gadsimta 20. gados.
Rijām bija nozīmīga loma arī veļu kultā, jo tieši tur tika klāts mielasts aizgājēju veļiem.
