Mūsu senčiem slieksnis nebija tikai būves elements, kuram ikdienišķi kāpt pāri, bet nozīmīga robežastarp divām telpām, arī starp iekšējo un ārējo, pāreja no vienas vietas vai stāvokļa uz citu. Slieksnis bija vieta, kurā koncentrēts svētības spēks.
Pār slieksni kāpa ne tikai mājinieki, bet arī pati Laima, tāpēc slieksnim bija jābūt tīri noslaucītam un nomazgātam. Gružus nedrīkstēja slaucīt pāri slieksnim, jo tā varēja Laimai ieslaucīt acīs.
Uz sliekšņa vispār nav ieteicams kaut ko darīt darīt: ja uz tā apavus auj, tad zaudē spēju daudz ko atcerēties; ja sēž, tad nonāk ļaužu valodās vai arī kaut kas sāk sāpēt pašam vai kādam mājas iemītniekam. Uz sliekšņanevajag uzkavēties, bet kāpt pāri. Arī tas jādara, ievērojot zināmus nosacījumus. Ieejot jaunā dzīvoklī, pār slieksnikāpj ar kreiso kāju, tad jaunajā dzīvē labi ies. Savukārt no rīta pār slieksni pirmā jāsper labā kāja. Tāpat, ja grib, lai nodomātais labi izdodas, pār slieksni jākāpj ar labo kāju.
Arī mūsdienu cilvēks darbības uz sliekšņa veic saskaņā ar senču ticējumiem. Mēslus neslauka pār slieksni, lai neaizslaucītu svētību no mājas. Pār slieksninesarokojas un nepasniedz dāvanas, bet izdara to, abiem pārkāpjot vienā sliekšņa pusē – citādi tā var otram savu laimi atdot vai izcelsies strīds.
