Viens no biežāk sastopamajiem instrumentu apzīmējumiem folkloras tekstos – ‘stabule’ – ir daudznozīmīgs vārds, ar kuru tiek apzīmēta gan kārkla stabule, kas ir kārkla mizas svilpe, gan māla stabule, proti, svilpaunieks, vara jeb misiņa stabules – var būt norāde uz ērģeļu stabulēm, niedru stabule vai vecu stiebru stabule ir niedru mēlīšu instruments unsomas stabules ir dūdas.
Darināt stabules un stabulēt senatnē pratis katrs ganu zēns. Pateicīgs stabuļu izejmateriāls bijušas niedres un salmi. Koka stabules izgatavoja no ābeles, kļavas, liepas, bērza, vītola, alkšņa vai priedes. Māla stabules raksturīgākas Latgales pusē, podnieki tās taisīja no māla un rotāja ar baltmāla rakstiem. Māla stabulēm ir kluss un maigs skanējums. Pati senākā kaula stabule Latvijā atrasta Lielā Ludzas ezera smilšainajā krastā, un tās vecums varētu būt 3-4 tūkstoši gadu.
Stabule galvenokārt bijusi ganu un pieguļnieku ikdienas rīks. Līdzās sadzīviskām stabulēšanas situācijām folkloras tekstos stabule figurē arī kā amulets, brīnumu priekšmets, kas palīdz galvenajam varonim iniciācijas pārbaudījumos. Sudraba, zelta vai dimanta stabules spēlē, lai sasauktu maģiskos palīgus, kas palīdz veikt nepaveicamo – piemēram, tikt stikla kalnā vai no pazemes izkļūt virszemē. Pūšot stabulē, tiek savaldīti un sasaukti dzīvnieki, vai arī visi klātesošie spiesti raudāt, smieties vai dejot. Pasakās sastopams arī motīvs par nomirušā dvēseles atgriešanos niedrē vai no niedres pagatavotā stabulē.
