Latvijas teritorijā piena izmantot uzturā sāka 1. gs. p. m. ē. Vērtīgākais piena produkts bija sviests, kas visā Eiropas ziemeļu daļā kļuva par vienu no galvenajām nodevu, tirgus un laupījumu precēm. Sviesta ilgāku uzglabāšanu veicināja Hanzas tirgotāju ievestā sāls. Piens, sviests un siers izveidojās par būtisku godu un rituāla maltītes daļu latviešu tradīcijās.
Senākie sviesta gatavošanas paņēmieni Latvijā bija krējuma griešana ar roku vai koka karoti, kulšana ar roku, karoti vai mieturi bļodā vai podā. Ir ziņas arī par gatavošanu spainī. 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā sviestugatavoja īpašā šim nolūkam paredzētā traukā – ķērnē. Izloksnēs sviesta ķērni dēvēja dažādi: boika, neika, muca, kuļmuca, sviestmuca, sviesta mašīna, sviesta kaste, kultave, šūpulis, sviesta tecilis un sviekstenīca. Ķērnes bija vai nu stāvas – ar platāku apakšu un sašaurinātu augšu, vai arī rotējošas, mucveidīgas. Stāvajās ķērnēs sviestu kūla ar speciālu stampiņu, kurai galā bija krustveida dēlīši ar caurumiņiem.
Latviešiem ar sviestu saistīti daudzi ticējumi, piemēram, sviests jākuļ Labrenča dienā pirms saules, tad to varot bez sāls glabāt veselu gadu un tas ārstējot visas kaites. Lai govis dotu daudz piena, saimniecei jākuļ sviests Zaļajā ceturtdienā pirms saullēkta. Sviests jātaisa tur, kur citi to neredz, lai to nenoburtu un neapvārdotu; un sviesta taisītājam jāčūpstina lūpas tā, it kā viņš mazus sivēnus sauktu. Ja sapnī kuļ sviestu, tad sagaidāma laime.
