Latviešu tautas ticējumos tīšana atainota kā rituāla darbība, kas, pirmkārt, saistīta ar dzijas vai diegu pavedieniem. Ceturtdienās jeb piektvakaros pastāvēja aizliegums vērpt un tīt spoles, jo šajā laikā piedzimusi Māra. Dziju iesaka tīt Kāpostu Māras dienā. Lai nekaitētu lopiem, dziju nedrīkst tīt kamolā vai spolēs vakarā pēc saulrieta. Bet Zaļajā ceturtdienā dzija jāsatin kamolā ābelēs, lai rudenī būtu daudz ābolu. Ja satin garu diegu un abus galus saliek vienā vietā, bet no rīta tie nav tai vietā, tad domas piepildīsies.
Satītu papīru lietoja zīlēšanai. Nogrieztus nagus un matus rūpīgi satina, lai tie neizkaisītos, jo ticēja, ka Dieviņš pēc nāves tos atprasīs. Šo darbību pamatā bija arī bailes, lai nogrieztos matus un nagus neizmantotu ļaunām darbībām pret pašu cilvēku.
Citos ticējumos vēstīts par ietīšanas rituāliem. Jau pēc dzimšanas meiteni tin vīriešu drēbēs, bet puiku sieviešu, lai pieaugušam veiktos mīlestībā un precībās. Visus vienas dzimtas bērnus vajag ar vienu jostiņu tīt, tad viņi dzīvos saticīgi.
Tautasdziesmās tiek minēta arī dziesmu tīšana. Pastāv pieņēmums, ka, dziesmu dziedot, paralēli tika veikta dzijas tīšana kamolā, kas palīdzēja tekstu labāk paturēt atmiņā. Dziesmu kamoliem ir zināma līdzība ar mezglu siešanu, kurus sēja, lai kaut ko labāk atcerētos.
Savukārt literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule grāmatā “Mītiskais folklorā, literatūrā, mākslā” atklāj, ka ar jēdzienu kamols latviešu tautasdziesmās bieži izteikts laika ritējums. Laiks funkcionē, kad kamolu tin ciet vai vaļā. Meita dziesmas tin kamolā, kas ir uzkrāšanas cikls. Pēc tam tās kādu laiku glabājas, līdz precoties, meita ņem kamolu līdzi, izdzied sakrātās dziesmas, un laiks atkal rit.
Foto: Sajutulade.lv
