Savu apzīmējumu viensēta ieguvusi, jo atrodas savrup no citām viensētām vai ciemiem. To būvēja iekoptu lauku vidū, caur kuriem aizlocījās kāršu iežogots ceļš uz ganībām vai lielceļu, daudzreiz tikai suņa rējiena vai gaiļa dziedājuma attālumā no kaimiņsētas. Viensēta bija veidota pēc iespējas kompakti, lai tā aizņemtu mazāk tīrumiem derīgo zemi. Jo saimniecība bija lielāka un bagātāka, jo vairāk ēku bija sētā. Viensētā ietvertas dzīvojamā un saimniecības ēkas, to starpā – klēts, kūts, rija, pirts, nereti arī stallis, ratnīca un viena vai vairāki šķūņi, kā arī vairāki hektāri zemes. Viensētas iekārtojums, ēku skaits un veids dažādos laikos, dažādās Latvijas vietās, novados un pat pagastos bijis atšķirīgs. Taču visas viensētas lielākoties atradās ainaviski gleznainā vietā, aizsegā no aukstiem vējiem un tuvu upei vai ezeram.
Rakstiskas liecības apstiprina, ka jau 10. gadsimtā Latvijas teritorijā bija viensētas ar vairākām atšķirīgas funkcijas un nozīmes ēkām. Ilgus gadsimtus zemnieku viensētas ar to laukiem un tīrumiem bija muižu īpašums, bet latviešu zemnieki bija tikai to rentnieki. Par saimniekiem savās viensētās zemnieki kļuva tikai 19. gadsimtā, kad sākās saimniecību izpirkšana no muižām. Būtiskas izmaiņas ieviesa padomju okupācija, kuras laikā viensētu dzīvesveidu centās iznīcināt. Savukārt mūsdienās viensētas atkal ir tipiskas lauku būves, un funkcionē gan kā brīvdienu mājas, gan kā lauku saimniecības.
