Senatnē alus bija tikai svētku dzēriens. Tam piedēvēja sakrālas un dziednieciskas īpašības. Sākotnēji alus pamatā bija raudzēts savvaļas bišu medus. Paplašinoties labības audzēšanai, alu sāka vairāk gatavot no graudiem. Latvijā alus darīts no miežiem. Tautas ticējumos un dziesmās sevišķi spilgti izskan miežu saistība ar svētku dzērienu – alu. Atsevišķās dziesmās minēts arī rudzu, auzu un pat griķu alus, bet tikai kā atkāpe no ierastā. Kā otra galvenā alus darīšanas komponente avotos minēti apiņi. Kopš viduslaikiem apiņi bija galvenā alus garšas piedeva visās Eiropas zemēs.
Gan tautasdziesmās, gan teikās un pasakās atrodamas norādes par alus ziedošanu. To ziedoja, piemēram, Dieviņam pie vītoliem jeb liepām. Citreiz ziedošanas iemeslu neminēja, citreiz norādīja, ka tas tiek darīts/jāziedo ražības un auglības nodrošināšanai. Medalu uzskatīja par daudz vērtīgāku un rituāli nozīmīgāku dzērienu nekā parastais alus. Kā rituālais mielasta dzēriens medalus minēts arī bedību dziesmās.
Alus darīšanai bija nepieciešams samērā ilgs laiks – lai alus būtu labi norūdzis, par to sāka domāt divas un pat trīs nedēļas pirms svētkiem. Bet patiesībā darbs sākās vēl agrāk – jau ar iesala gatavošanu, kas prasīja arī divas nedēļas vai pat ilgāku laiku.
Darot alu, tika ievēroti dažādi aizliegumi un nosacījumi, piemēram, kad alum nesa raugu, nedrīkstēja skatīties atpakaļ, lai alus labi rūgtu, bet, alu raudzējot un kubulā pildot, bija stipri jākliedz un jādzied, lai tas būtu stiprs. Darāmo dzērienu vārdā nesauca, lai ļauna acs nenoskaustu. „Kad alu darīja, tad priekš rūgšanas to nedrīkstēja citādi saukt kā par lācīti.”
