Auseklis, arī Auseklītis, Ausekliņš un Ausekliņis ir mitoloģisks tēls latviešu folklorā, visbiežāk pieminēts tautasdziesmās – viens no Dieva dēliem un Rīta zvaigznes simbols. Par Rīta zvaigzni daudzās kultūrās sauca Veneru – vienu no spožākajiem debess objektiem, kas iedvesmoja rakstniekus un dzejniekus kā Rīta vai Vakara zvaigzne.
Auseklis ir gan gaismas dievība, gan debesu spīdeklis, gan rīta blāzmas iemiesojums. Tā vārds atvasināts no darbības vārda aust un nozīmē spīdēt vai atspīdēt.
Viens no pamatmotīviem, kurā darbojas Auseklis, ir mitoloģiskās debesu kāzas. Teikā stāstīts, ka Mēness katru nakti pārskaita zvaigznes un atklāj, ka Ausekļa nav, jo viņš ir devies “Saules meitas lūkoties” – tā tiek atainots Ausekļa parādīšanās laiks īsi pirms saullēkta. Auseklis ir Saules meitas tīkotājs, taču abu savienība ir neiespējama vai iespējama vien uz brīdi, jo rītausmā Auseklis no debesīm pazūd.
Ausekļa kā rītausmas un nākotnes nesēja simboliskā nozīme bija īpaši svarīga tautiskā romantisma kultūrā un Trešās atmodas laikā. Grāmatas „Latviešu ornamenti” autore etnogrāfe Daina Karule stāsta: “Auseklis tika izraudzīts par atmodas laika simbolu, jo zvaigzne ir tā, kas palīdz uzvarēt tumsu, tā ir vāja gaisma, bet rāda ceļu, dod cerību, ļauj mainīties.”
