Latviešu tēlnieks Kārlis Zāle piedzima 1888. gada 28. oktobrī Lietuvas pilsētā Mažeiķos. Jaunības gadus viņš pavadīja Liepājā, kur palīdzēja tēvam mūrniekmeistara darbos.
Tēlniecību Zāle apguva vairākās skolās – Kazaņas mākslas skolā, Maskavā pie tēlnieka Stepana Erzjas, Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, vēlāk Pēterburgas mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, tēlnieks atgriezās Rīgā, bet 1921. gadā devās uz Berlīni, kur iepazinās ar futūrisma, vēlīnā kubisma, funkcionālisma un konstruktīvisma idejām, kā arī aktīvi uzturēja kontaktus ar ārvalstu modernistiem.
Padzirdējis par Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursa izsludināšanu, 1923. gadā Zāle atgriezās Latvijā. Pēc uzvaras konkursā Brāļu kapu memoriālo ansambli viņš veidoja kopā ar arhitektiem Andreju Zeidaku, Pēteri Federu un Aleksandru Birznieku. Brāļu kapu memoriālu atklāja 1936. gadā, un tas kļuva par prototipu vairākiem līdzīgiem pieminekļu ansambļiem Eiropā.
Kārlis Zāle uzvarēja arī Brīvības pieminekļa metu konkursā, un Brīvības pieminekļa ansambli veidoja kopā ar arhitektu Ernestu Štālbergu. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais piemineklis tika svinīgi atklāts 1935. gada 18. novembrī.
Kārlis Zāle dibināja arī vienu no pirmajām latviešu mākslinieku biedrībām “Sadarbs” un bija Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs un profesors. Tēlnieks veidojis arī dzejnieka Andreja Pumpura, pulkveža Oskara Kalpaka un citus kapu pieminekļus, piemiņas vietu Smārdes kaujā kritušajiem latviešu strēlniekiem, Raiņa krūšutēlu Nacionālajam teātrim, krievu literatūrkritiķa Nikolaja Dobroļubova un Itālijas politiskā līdera Džuzepes Garibaldi krūšutēlus, dekoratīvās skulptūras pilsētu apstādījumiem un rotājumus namu fasādēm.
Latviešu monumentālās tēlniecības meistars Kārlis Zāle mūžībā devās 1942. gada 19. februārī un tika apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.
