Atšķirībā no daudzām citām tautām latviešiem Mēness iemieso vīrišķo, nevis sievišķo spēku, kaut arī atsevišķās tautasdziesmās Mēness nosaukumi ir sieviešu dzimtē, piemēram, Mēnestiņa, Mēnesnīca vai Mēnesīte.
Tautasdziesmās Mēness tēlots kā Saules vai Saules meitu precinieks, kurš atņem Auseklim saderēto līgavu. Saule un Mēness kā debesu dievību pāris un viņu bērni – zvaigznes pieminēti pasakās un teikās. Gan pasakās, gan tautasdziesmās Mēness tēlots kā neuzticīgs partneris. Savukārt Saule atriebjoties, “(..) sacirta Mēnestiņu/Ar aso zobentiņu”. Īpašs tautasdziesmu cikls saistīts ar Mēness un Saules ķildu pilno ģimenes dzīvi. Saules un Mēness nesaskaņas nav vērojamas tikai debesu kāzu kontekstā. Strīdi ir arī par pasaules apgaismošanas sadalījumu. Saule pārmet Mēnesim, ka tas nespīd dienas laikā, ka uzlec tikai vēlu naktī vai ka naktī nosaldējis Saules rožu dārzu.
Mēness debesjumā ir zvaigžņu pārvaldītājs. Vēl viena no funkcijām saistīta ar karu un karavīru aizgādnību, arī pats Mēness tēlots kā karavīrs.
Tautasdziesmās Mēness attēlots arī kā debesu spīdeklis, kas pieņem savā aizgādībā likteņa pabērnus. Mēness dod gaismu meitai, kas naktī darina pūru un kurai bargi radi neļauj dedzināt sveces vai skalus.
Teikās skaidrota Mēness plankumu izcelšanās – tie esot par kādu pārkāpumu augšup uzrauti cilvēki. Visbiežāk kāda meita ar nēšiem, arī vecītis vai puika, ko Mēness uzrāvis augšā par mēdīšanos. Tāpat ticējumos teikts, ka “mēnesim nedrīkst rādīt mēli vai pliku pakaļu, jo tas rādītāju uzraunot pie sevis”.
