Pelēkā latviešu mītiskajā sistēmā ir nozīmīga krāsa. Tā ietver melno – zemei piesaistīto, un balto – ar debesīm saistīto krāsu.
Vārda pelēks izcelsmi skaidro ar indoeiropiešu vārdsakni *-pel, kas nozīmē ‘pelēks, bāls’, un arī ar vārdu “pele”. Pele senajos priekšstatos bija saistīta ar veļu valsti, un tabu dēļ tās vārdu aizstāja ar raksturīgās krāsas apzīmējumu.
Visbiežāk pelēks folkloras tekstos minēts saistībā ar akmeni. Pieskaroties pelēkam akmenim, cilvēks uzlādējas ar daļu no akmens spēka un aizsargā sevi no dzīvībai kaitējošiem spēkiem. Taču apsēšanās uz akmens nav vēlama, jo var piesēdēt grūtu mūžu.
Pelēkā akmenī, arī uz vai zem tā, mājo dievības, kad atpūšas vai guļ. Pelēks ir Dieva mētelītis un zirgs, ar kuru jāj Dievs, Māra vai Jānis, atnesdami laukiem svētību. Pelēkā ir Dieva un Saules neaktivitātes periodu krāsa.
Vārds pelēks dainās bieži tiek lietots lietus un miglas apzīmēšanai, bet pelēki zirgi tiek saukti par sirmiem. Sirmi zirgi pārved dievību no vienas pasaules uz citu vai cilvēku no viena stāvokļa citā.
Apģērbā pelēkā ir ikdienības un vienkāršības krāsa, kas simbolizē arī tuvo, mīļo un saprotamo.
Tam puišam brūni svārki,
Tam kliboja kumeliņš;
Man pelēki mātes austi,
Man dancoja kumeliņš.
