Parastais pīlādzis, sērmūkslis jeb pucene ir koks vai krūms, kas plaši izplatīts Eiropā un aug arī Āzijā un Ziemeļamerikā.
Senatnē ticēja, ka pīlādzim piemīt neparasts spēks – tas spēj pasargāt cilvēku no visa ļaunā. No ļaunajiem gariem, kas bija iemiesojušies dažādās sērgās, atkratījās ar pīlādža zaru vai nūju. Ja ragana pieskartos pīlādža zaram, to uzreiz parautu nelabais. Pret noskaudumu un ļaunu aci ap kaklu nēsāja pīlādžogu krelles. No pīlādža zariem veidoti krusti aizsargāja mājdzīvniekus un nekristītus bērnus.
Latvieši un lietuvieši pīlādzi stādīja tieši pie mājām, saimniecības ēkām, laukiem un laidariem. Tas mājas pasargāja no zibens spēriena, bet labības laukos gādāja par labu ražu. Pīlādžu zariņus mēdza paslēpt siena gubenī un zem jumta kores – ticēja, ka tas aizsargā no ugunsgrēka. Lai istabā, kūtī vai klētī nevarētu iekļūt velni, raganas, burvji, skauģi un zagļi, pie ēku durvīm lika pīlādžu nūjas un krustiņus. Ja līdzās mājai augošs pīlādzis nokalta – tā bija slikta zīme.
Lai pīlādzis labi pildītu savu uzdevumu, tad no meža tas jāvelk mājā pie galotnes – tā vilktam pīlādzim nenāk līdzi ne raganas, ne arī zagļi.
Plaši zināmais tautas ticējums vēsta – ja rudenī bagāta pīlādžu raža, būs barga ziema.
