Vārds sēne ir samērā jauns aizguvums no lībiešu valodas. Valodnieks Konstantīns Karulis izpētījis, ka rakstītos avotos tas pirmoreiz parādījies 17. gadsimtā.
Lai arī ogas un sēnes latviešiem bijis nozīmīgs iztikas avots, folkloras tekstos par to nekas daudz nav teikts. Literatūrzinātniece Janīna Kursīte grāmatā “Latviešu dievības un gari” raksta: “Sēņu māte, līdzīgi Ogu mātei, piesaukta reti, kaut arī sēnēm savācējsabiedrībā, kā liekas, vajadzēja būt nozīmīgam pārtikas avotam.”
Apskatot sēņu tematiku latviešu tautasdziesmās, biologs Edgars Vimba secina: „Lai kā arī šodien netiktu izcelta sēņu nozīme mūsu
pārtikas dažādošanā, jāatzīst, ka mūsu senči, lai gan sēnes lasījuši un lietojuši, tās sevišķi augstu nav vērtējuši.”
Krietni vairāk sēņu var atrast, sekojot ticējumiem. “Sēnes un bekas izaug vienā pašā naktī, bet kad cilvēks ir tās redzējis, tad tās vairs lielākas neaug.” “Sēņot ejot, nazis jāliek aiz muguras, tad sēnes visas varot ieraudzīt.” “Mežā ieejot sēņotājam jāsaka: “Čiku, čiku, meža Miku, pilna āda baraviku!” Tad būs daudz sēņu.”
Daža sēne izspraukusies arī nerātno dainu audzē.
“Iesim abi mēs, Anniņ,
Uz siliņu sēņu lauzt;
Tev bij labs sēņu grozs
Vēderiņa galiņâ.”
Mūsdienās vārds sēne izskan arī kā žargonvārds. Par sēni sauc cilvēku, kurš ir pasīvs, gļēvs, garlaicīgs, autsaiders.
